Wir verwenden Cookies, um die Benutzerfreundlichkeit dieser Webseite zu erhöhen (mehr Informationen).

Traktate

Prof. Dr. Werner Gitt

Kā es varu no kļūt Debesīs?

Die grundlegende Frage, die suchende Menschen sich stellen, wird hier von Prof. Dr. Werner Gitt beantwortet. "Wie findet man den Himmel?" Auf jeden Fall nicht durch eigene Anstrengungen oder Konzepte. "Was aber bringt uns wirklich in den Himmel?" Gott hat die Einladungen für den Himmel schon verteilt wie im Gleichnis des Menschen, der zu einem großen Fest Einladungen verschickte. Doch viele Menschen redeten sich heraus.

Prof. Dr. Gitt ruft dazu auf, nicht so "kurzsichtig" wie diese Leute zu sein. Jesus will uns vor der Hölle erretten und diese wird kein Vergleich zu der sogenannten "Hölle von Auschwitz" sein. Er hat am Kreuz für unsere Schuld bezahlt, wir müssen diese Einladung nur annehmen, dann ist ein Platz im Himmel "gebucht". Ein Entscheidungsgebet soll den Lesern dabei helfen.

Dieses Traktat eignet sich besonders gut zur Weitergabe an suchende Menschen!

8 Seiten, Best.-Nr. 120-17, Kosten- und Verteilhinweise | Eindruck einer Kontaktadresse


Kā es varu no­kļūt De­be­sīs?

Jau­tā­jumu par mū­žību dau­dzi cil­vēki ap­slāpē. To no­vē­ro­jam pat pie tiem, kas domā par sa­vām bei­-gām. Amerikāņu aktrise Drjū Berimora, vēl bērns būdama, tēloja galveno lomu fantastikas filmā „Citplanētietis“. Tagad viņai ir 28 gadi un viņa nesen izteicās: „Ja es gadījumā nomiršu pirms sa­vas ka­ķe­nes, tad ie­do­diet vi­ņai ap­ēst ma­nus pel­nus. Tad es vis­maz savā kaķī tur­pi­nāšu dzī­vot.“ Vai šī ne­ziņa un tuv­re­dzība at­tie­cībā uz nāvi nav šaus­mi­noša?

Jē­zus laikā dau­dzi cil­vēki nāca pie viņa. Viņu va­ja­dzī­bas gan­drīz vien­mēr bija lai­cī­gas:

  • Des­mit spi­tā­lī­gie gri­bēja kļūt ve­seli (Lk. 17:13).
  • Ak­lie gri­bēja kļūt re­dzīgi (Mat. 9:27).
  • Kāds cits gai­dīja palī­dzību man­to­juma strīdā (Lk. 12:13-14).
  • Fa­ri­zeji nāca ar vil­tīgu jau­tā­jumu, vai vi­ņiem ķei­za­ram ir jā­maksā no­dokļi (Mat. 22:17).

Ti­kai ne­dau­dzi cil­vēki nāca pie Jē­zus, lai no viņa uz­zi­nātu, kā var no­nākt De­be­sīs. Kāds ba­gāts, jauns vī­rietis uz­mek­lēja Jēzu ar jau­tā­jumu: „Labo mā­cī­tāj, kas man jā­dara, lai es ie­man­totu mū­žīgo dzī­vību?“ (Lk. 18:18). Tam tika at­bil­dēts, kas jā­dara, proti: viss jā­pār­dod, pie kā tu­ras viņa sirds un jā­seko Jē­zum. Tā kā viņš bija ļoti ba­gāts, tad ne­se­koja šim pa­do­mam un līdz ar to at­tei­cās no de­be­sīm. Bija arī cil­vēki, kuri ne­maz ne­mek­lēja de­be­sis, bet tie­ko­ties ar Jēzu, tas tika vi­ņiem at­klāts. Un tad viņi tai pašā mir­klī sa­tvēra ielū­gumu uz de­be­sīm. Ca­ķe­jam ļoti gri­bē­jās re­dzēt Jēzu. Taču viņš at­rada vai­rāk kā bija gai­dī­jis. Pēc ap­mek­lē­juma pie Ca­ķeja – tā teikt, pie ka­fi­jas ta­ses – viņš at­rada de­be­sis. „Šo­dien šim na­mam pestī­šana noti­kusi“ (Lk. 19:9).

Kā var at­rast de­be­sis?

No līdz šim teiktā va­ram ap­ko­pot se­ko­jošo:

  • De­besu val­stību var at­rast kādā no­teiktā dienā. To ir labi zi­nāt, jo tā tas būs arī Jums, mī­ļais La­sī­tāj un mīļā La­sī­tāja. Šo­dien ie­spē­jams sa­tvert mū­žīgo dzī­vību pie Dieva.
  • Mū­žī­gās dzī­vī­bas ie­gū­šana nav sais­tīta ar kādu vei­camu darbu.
  • De­besu val­stību var at­rast arī pil­nīgi ne­sa­gata­vo­jies.

Mūsu pašu kon­cepti par no­nāk­šanu De­be­sīs ir ne­pa­reizi, ja ne­va­da­mies pēc Dieva iz­tei­ku­miem par to. Kāda šlā­geru dzie­dā­tāja vienā dziesmā dzie­dāja par klaunu, kurš pēc ilg­ga­dēja darba cirkū aiz­gāja: “Viņš no­teiti no­nāks De­be­sīs, jo ra­dīja cil­vē­kos prieku. ”Kāda ba­gāta ie­stā­des īpaš­niece lika uz­celt na­bag­māju, kurā par velti va­rēja dzī­vot 20 sie­vie­tes. Taču viņa uz­stā­dīja vienu priekš­no­tei­kumu: sie­vie­tēm vaja­dzēja ap­so­līt, ka vi­ņas vienu stundu dienā lūgs par šīs kun­dzes dvē­seli.

Bet kas pa­tie­šām mūs ie­ved De­be­sīs?

Lai skaidri un gaiši at­bil­dētu uz šo jau­tā­jumu, Jē­zus mums stās­ta kādu lī­dzību. Lū­kas evaņ­ģē­lijā 14. no­da­ļas 16. pantā viņš runā par kādu cil­vēku [šeit do­māts Dievs], kurš rī­koja lie­lus svēt­kus [te do­mā­tas de­be­sis] un vis­pirms sūta ielū­gu­mus no­teik­tiem ad­re­sā­tiem. At­bil­des ir sa­trie­co­šas: “Bet tie visi pēc kār­tas aiz­bildinā­jās. Pir­mais sa­cīja: es esmu tī­rumu no­pir­cis… Ot­rais sa­cīja: es esmu pie­cus jū­gus vēršu nopir­cis… Tre­šais teica: es sievu esmu ap­ņē­mis… tā­pēc ne­varu no­iet.” Jē­zus beidz šo lī­dzību ar na­ma­tēva sprie­dumu: “Jo es jums saku, ne­viens no lūg­ta­jiem vie­siem ne­bau­dīs manu mie­lastu” (Lk.14;24).

No tā va­ram seci­nāt, ka de­be­sis var gan ie­gūt, gan zau­dēt. No­tei­co­šais ir tas, vai pie­ņemam vai no­rai­dām ie­lū­gumu. Vai ir ie­spē­jams vēl vien­kār­šāks ceļš? Nav gan! Kad reiz dau­dzi cil­vēki tiks iz­slēgti no de­be­sīm, tad ne jau tā­pēc, ka ne­būs pa­zi­nuši ceļu, bet ta­pēc, ka viņi būs at­rai­dī­juši ielū­gumu.

Šie trīs cil­vēki lī­dzībā nav labs pie­mērs mums, jo ne­viens no vi­ņiem ne­pie­ņem ielū­gumu un ne­nāk uz svēt­kiem! Vai svētki ne­no­tiek? No­tiek! Pēc at­tei­ku­miem na­ma­tēvs no­sūta ielū­gu­mus uz vi­sām pusēm. Nu ne­tiek vairs sū­tī­tas kar­ti­ņas ar zelta bur­tiem. Ta­gad pie­tiek ar vien­kāršu uz­ai­ci­nā­jumu: “Nā­ciet!” Un kat­ram, kurš at­sau­cas, no­dro­ši­nāta vieta svēt­kos. Kas ta­gad no­tiks? Jā, cil­vēki nāk – pat lie­liem ba­riem. Pēc kāda laika na­ma­tēvs veic pagaidu kop­sa­vil­kumu: Vēl ir brī­vas vie­tas! Viņš saka sa­viem kal­piem: Ejiet at­kal laukā! Tur­pi­niet aici­nāt!”

Šajā vietā es gribu at­tie­ci­nāt šo lī­dzību uz mums, jo tas at­tie­cas tieši uz mums. Vēl ir brī­vas vie­tas De­be­sīs, un Dievs tev saka: “Nāc, aiz­ņem savu vietu De­be­sīs! Esi gudrs un re­zervē mū­žī­bai! Dari to šo­dien!”

De­be­sis ir neie­do­mā­jami skais­tas, un tā­pēc Kungs Jē­zus sa­lī­dzina tās ar lie­liem svēt­kiem. 1. Ko­rin­tie­šiem (2. nod. 9) ir rak­stīts: “Ko acs nav re­dzē­jusi, un auss nav dzir­dē­jusi, un kas ne­viena cil­vēka sirdī nav nā­cis, to Dievs ir sa­gata­vo­jis tiem, kas viņu mīl”. Pil­nīgi ne­kas uz ze­mes, pat pietu­vi­nāti, nelī­dzi­nās de­be­sīm. Tik neie­do­mā­jami skaisti tur ir! Mēs ne­kādā ga­dī­jumā ne­drīk­stam palaist garām de­be­sis, jo tās ir ļoti dār­gas. Viens ir mums at­vē­ris šos vār­tus uz de­be­sīm. Tas ir Je­zus, Dieva Dēls! Vi­ņam mums arī jā­patei­cas, ka tas ir tik vien­kārši. Ta­gad tas ir at­ka­rīgs ti­kai no mūsu gri­bas. Ti­kai tie, kuri ir tik­pat tuv­re­dzīgi kā tie vīri lī­dzībā, ne­seko šim ielū­gu­mam.

Glāb­šana no­tiek caur Jēzu Kristu.

Ap­us­tuļu dar­bos (2. nod. 21) mēs la­sām ļoti sva­rīgu pantu: “Un ik­viens, kas tā Kunga vārdu pie­sauks, tiks iz­glābts.” Tas ir Jaunās De­rī­bas gal­ve­nais ap­ga­vo­jums. Kad Pā­vils at­ra­dās cie­tumā Fili­pos, sa­runā ar sargu viņš trā­pīgi for­mu­lēja: “Tici uz to Kungu, tad tu un tavs nams tik­siet pes­tīti” (Ap.d. 16:31). Šī vēsts ir īsa, taču ra­di­kāla un dzīvi pār­vei­do­joša. Vēl tai pašā naktī cie­tuma sargs at­grie­zās.

No kā Jē­zus glābj? Tas mums no­teikti jā­zina: par ceļu, kas bei­dzas mū­žīgā pa­zu­šanā, ellē. Par de­be­sīm un elli Bī­bele saka, ka cil­vēki tur at­ra­dī­sies mū­žīgi. Viena vieta ir brī­niš­ķīga, otra šaus­mīga. Tre­šās vie­tas nav. Pie­cas mi­nū­tes pēc nā­ves ne­viens vairs ne­teiks, ka ar nāvi viss ir bei­dzies. Jē­zus per­sona visu iz­šķir. Mūsu mū­žīgā at­ra­ša­nās vieta ir at­ka­rīga no vie­nas per­so­nas: no Jē­zus – un mūsu at­tie­cī­bām ar viņu!

Kad biju Po­lijā, ce­ļo­jumā ar priekšla­sīju­miem, mēs ap­mek­lē­jām kon­cen­trā­ci­jas no­metni Auš­vicā. Tur, Trešā Reiha laikā, no­tika bries­mī­gas lie­tas. No 1942. gada līdz 1944. ga­dam šeit ar gāzi no­in­dēja un tad sa­de­dzi­nāja 1,6 mil­jonu cil­vēku, pār­svarā eb­reju. Lite­ra­tūrā ir tāds jē­dziens kā “Auš­vi­cas elle”. Es do­māju par šo ap­zī­mē­jumu, kad mūs kāda dar­bi­niece va­dāja pa gā­zes ka­meru, kurā vienā reizē tika no­gali­nāti 600 cil­vēki. Tas bija neie­domājami šaus­mīgi. Bet vai tā bija elle?

Mēs va­rē­jām ap­ska­tīt šo gā­zes ka­meru, jo 1945. gadā šīm šaus­mām pie­nāca gals. Ta­gad šo vietu var ap­ska­tīt ap­mek­lē­tāji. Un ne­viens tur ne­tiek mo­cīts vai noin­dēts. Auš­vi­cas gāzes ka­me­ras bija ie­ro­be­žo­tas laikā. Bī­be­les elle to­ties ir mū­žīga.

Ta­ga­dējā mu­zeja ie­ejas hallē manu uz­ma­nību pie­sais­tīja kāds at­tēls ar krustā pie­sistu Kris­tus ķer­meni. Kāds ie­slo­dzī­tais, lik­dams savu ce­rību uz Krustā Sisto, bija to ar naglu iegra­vējis sienā. Arī šis ie­slo­dzī­tais mira gā­zes ka­merā. Bet viņš pa­zina Glā­bēju Jēzu. Kaut arī viņš mira šajā draus­mī­gajā vietā, to­mēr vi­ņam bija at­vēr­tas de­be­sis. No el­les, par kuru Kungs Jē­zus brī­dina Jaun­ajā De­rībā (piem. Mat. 7:13; Mat. 5:29-30; Mat. 18:8), nav iz­ejas un nav glāb­ša­nas, kad cil­vēks tur reiz ir no­kļu­vis. Jo elle, at­šķi­rībā no Auš­vi­cas, dar­bo­jas mū­žīgi un to ne­var tā vien­kārši ap­mek­lēt.

Arī da­be­sis ir mū­žī­gas. Un tā ir vieta, uz kuru Dievs mūs grib aiz­vest. Tā­pēc ļau­jie­ties sevi ie­lūgt De­be­sīs. Pie­sau­ciet tā Kunga vārdu, un re­zer­vē­jiet sev tādā veidā de­be­sis! Pēc lek­ci­jas kāda uz­traukta sie­viete man jau­tāja: “Vai de­be­sis vis­pār var re­zer­vēt? Tas iz­klausās pēc ce­ļo­jumu bi­roja!” Es vi­ņai pie­kritu: “Kas ne­re­zervē, tas ne­no­nāk mērķī. Ja jūs gri­bat braukt uz Ha­vaju sa­lām, jums taču arī va­jag de­rīgu bi­ļeti.” Viņa ­jau­tāja: “Bet par bi­ļeti taču ir jā­maksā?!” – “Jā, par bi­ļeti uz de­be­sīm arī! Bet tā ir tik dārga, ka to ne­viens ne­var sa­mak­sāt. Šķer­slis ir mūsu grēki. Dievs ne­var pa­stā­vēt deb­sīs kopā ar grē­kiem. Kas pēc šīs dzī­ves grib mū­žību pa­va­dīt De­be­sīs pie Dieva, tam vis­pirms ir jā­tiek at­brī­vo­tam no grē­kiem. Šo at­brī­vo­šanu va­rēja veikt ti­kai kāda bez­grē­cīga per­sona - un šī per­sona ir Jē­zus Kris­tus. Ti­kai viņš ir mak­sāt­spē­jīgs! Un viņš ir sa­mak­sā­jis ar sa­vām asi­nīm, caur sa-vu nāvi pie krusta.”

Un kas man ta­gad ir jā­dara, lai es no­nāktu da­be­sīs? Arī mums Dievs sūta šo glāb­ša­nas ielū­gumu. Dau­dzas Bī­be­les rak­stu vie­tas mūs de­dzīgi aicina re­aģēt uz Dieva sau­cienu:

  • „Cī­nai­ties ie­iet pa šau­ra­jiem vār­tiem, jo es jums saku, dau­dzi vēlē­sies ie­iet, bet ne­va­rēs“ (Lk. 13;24).
  • „At­grie­zie­ties no grē­kiem, jo de­besu val­stība tuvu klāt pie­nā­kusi“ (Mat. 4,17).
  • „Ie­eita pa šau­ra­jiem vār­tiem, jo vārti ir plati, un ceļš ir plats, kas aiz­ved uz pa­zu­šanu, un daudz ir to, kas pa tiem ie­iet. Bet šauri ir vārti un šaurs ceļš, kas aiz­ved uz dzī­vību, un maz ir to, kas to at­rod“ (Mat. 7:13-14).
  • „Sa­tver mū­žīgo dzī­vību, uz ko tu esi aici­nāts“ (1.Tim. 6:12).
  • „Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tik­siet pes­tīti?“ (Ap.d. 16:31).

Tie visi ir ļoti uz­mun­dri­noši un par­lie­ci­noši ielū­gumi. Ša­jos tek­stos var sa­ska­tīt no­piet­nību, ne­šau­bī­gumu un ne­at­lie­ka­mību. Tā­pēc mēs rī­ko­si­mies kon­sek­venti ti­kai tad, ja šo ielū­gumu uz de­be­sīm at­bil­dē­sim ar lūg­šanu, kura va­rētu ska­nēt ap­mē­ram šādi:

„Kungs Jēzu, es šo­dien izla­sīju, ka es ti­kai caur tevi varu no­nākt De­be­sīs. Es vē­los reiz būt kopā ar tevi De­be­sīs. Tā­pēc iz­glāb mani no el­les, kurā es savu grēku dēļ pa­tie­sībā nonāktu. Tā­pēc, ka tu mani tik ļoti mīli, tu arī par mani esi mi­ris pie krusta un tur sa­mak­sā­jis manu grēku vainu. Tu re­dzi vi­sus ma­nus grē­kus – no pa­šas bēr­nī­bas. Tu pa­zīsti katru grēku, ko es jau sen vairs ne­apzi­nos un arī visu, ko es jau sen esmu aiz­mir­sis. Tu pa­zīsti katru ma­nas sirds trīsu. Tavā priekšā es esmu kā at­vērta grā­mata. Tāds, kāds es esmu, es ne­varu no­nākt De­be­sīs. Es lū­dzu, pie­dod man ma­nus grē­kus, ku­rus es no sirds no­žē­loju. Nāc manā dzīvē un at­jauno to. Palī­dzi man no­likt visu, kas tavā priekšā nav pa­reizs un dāvā man jaunus ie­ra­du­mus, kas ir te­vis svē­tīti. At­ver man pie­eju ta­vam Vār­dam, Bī­belei. Palī­dzi man, lai sa­prastu, ko tu man gribi pa­teikt un dāva man pa­klau­sīgu sirdi, lai es daru to, kas tev pa­tīk. Esi no šī brīža mans Kungs. Es vē­los tev se­kot, pa­rādi man ceļu, kas man ir jā­iet vi­sās ma­nās dzī­ves jo­mās. Es tev patei­cos, ka esi mani sa­dzir­dē­jis - ka es ta­gad drīk­stu būt tavs bērns, kurš kād­reiz būs pie te­vis De­be­sīs. Āmen.“

Direktors un profesors
Dr. inž. Verners Gits